Hii,
Tātad vakar!
Es sēdēju pie skolas pagalmā. Ārā bija auksts. Es skatījos uz lapām kas virpuļoja pa bruģīti. Viss ir pat un ap lapām. Par tām es turpmāk daudz runāšu. Bez tām, tas vairs nebūtu rudens. Un saule, kad tā atspīd brugīša sīkajos dimantiņos, izskatās it kā būtu saules staru lietus. Tik skaisti un apburoši. Bet ne visi to pamana. Daudzi ir aizņemti ar savām problēmām. Un ne vienmēr tās ir problēmas. Piem. tagad es nokavēju saulrietu, jo man viena tāda uzradās, bet par to vēlāk!
Kad es beidzot 2:00 naktī saņēmos ieiet gulēt, lai gan man nenāca miegs, es uzliku vienu no Vienna Teng dziesmām, lai būtu vieglāk aizmigt. Kā sāka skanēt mūzika, man parādījās dīvaina bilde. Īstenā bildes. Es redzēju ziemu, kokus, baltus kokus, kuri stāvēja vienā rindiņā. Viss bija apsnidzis un pilns ar kupenām. Bija mazliet grūti saprast, kas atradās aiz kokiem, vai lauks vai mežs vai abi divi. Bet šī bilde man ļoti patika. Un otra bilde bija ar puķēm. Zaļām, lieliem krāsainiem ziediem. Bet nevis lauku ar puķēm, bet gan tikai dažām, oranžām un sarkanām. Izskatījās pēc vasaras vai pavasara. Un tad es sadzirdēju, kā radiatorā tek ūdens un bildes izgaisa. Tās bija tik skaistas, bet tajā pašā laikā dīvainas.
Bet par šodienu!!
Šodien sēžot aerobikas treniņā es pēkšņi dzirdēju putniņus čivinām ārpus loga. Tas liecina par to, ka pasaule vel ir dzīva. Ka nav vel iestājies aukstums, kurš visu sasaldē, nosmacē un nogalina. Tomēr šis aukstums liekas savā ziņā pievilcīgs, jo viņam piemīt tāds spēks, tāds diženums.
Un tad es sapratu, ka pēkšņi man gribas ēst. Es sāku redzēt lidojošus cheezburgerus un runājošus kebabus. Un pica, viņa man miedz ar aci un saka, lai to apēdu. Un tad es attapos realitātē, skarbajā īstajā realitātē, kurā es neko nevaru apēst, jo ir pievilktas breketes, kuras pašlaik nevaru ciest. Manā iztēlē dzīvojošais ēdiens ir tik kārdinošs. Bet tā ir tikai iztēle. Un man tas neder! Man vajag īstu ēdienu.
Bet par problēmām!
Par tām man nav laika runāt, jo man ir jāskrien ciemos pie draugiem, kuriem nerūp un nekad nerūpēs ko es vēlos. Vai tie ir īsti draugi? Es nezinu, bet no kļūdām ir jāmācās un kā gan es no tām varu mācīties, ja neesmu tās pieļāvusi. Tāpēc jāriskē!

Čauu

Hii,

es sen nēesmu neko rakstījusi un tagd domāju sākt jaunu blogu/emuāru.. bet par to negribu tagad runāt.

Ir pirmā brīvlaika diena un es sēžu mājās, skatos tv, ēdu makaronus ar sieru un pa brīdim paguļu. Esmu dusmīga uz sevi, ka visu dienu slinkoju un neko nedaru! Tad runāju ar Suzannu, norunāju ļoti ilgi, bet tas bija tā vērts. Tad beidzot vakarā, ja 16:00 vispār skaitās vakars, saņēmos un aizgāju uz veikalu. Nopirku šokolādi, kuru visu dienu gribēju, šokolādes cepumus un šokolādes pudiņu. ņamm - šokolāde! Tad ejot mājās iegāju Ziedoņdārzā, mazliet pastaigājos. Tur ir tik jauki un.. rudenīgi. Bet man patīk, man patīk rudens, tas drēgnums, plikie koki un oranžās sakaltušās lapas kuras virpuļo pa zemes virsu. Pēc tam es gāju mājās, kur atkal dabūju sastapties ar ikdienas problēmām. Istaba ir nekārtīga, kuru tā arī nesakārtoju, trauki nav nomazgāti, kurus dabūju beigās nomazgāt un ilgās sarunas ar draugiem, kuri savā starpā ir sastrīdējušies. Un tagad vakarā viens no viņiem ma piezvana un aicina rīt iet ciemos. Bet es nezinu vai es to gribu. Es esmu dusmīga, bet ne tik ļoti dusmīga uz viņu kā uz kādu citu. Un īstenībā es nebūtu dusmīga uz viņu, ja viņš zinātu patiesību, kuru nevaru atklāt.
Bet arī par draugiem šodien nevēlos runāt!
Kad bija pienācis vakars es vel projām neko nebiju izdarījusi. Es skatījos tv. Tad uzzinot, ka mamma ir jau veikalā, es saņēmos un mazliet piekopu māju, kas īstenībā ir dzīvoklis, bet māja skan daudzreiz labāk. Tad viņa atnāca mājās un mēs kopā noskatījāmies vienu seriālu. Ārā jau bija tumšs un man gribējās sajust siltumu. Tāpēc es iededzu sveces un ieslēdzu savu lavas lampu. Istabā bija tik romantiska noskaņa. Es sēdēju gultā, apsegusies ar mīkstu segu, sveču gaismā lasīju grāmatu un dzēru ziemassvētku tēju. Labi, meloju pat grāmatu un tēju, jo nekas nav tik perfekts kā gribētos. Es dzēru kaut kādu tēju, kurai nezinu nosaukumu un skatījos filmu. Bet tik un tā, sveces mani nomierina. Jūtos harmoniska, mierīga. Vairs neesmu dusmīga vai neapmierināta. Esmu priecīga un nosvērta. Ma patīk sveces. Nākamais uzdevums - nopirkt vairāk sveces, dažādās krāsās!

paldies, nobody, ka mani uzklausīji!